Mani sauc Helēna. Man ir sešdesmit gadi. Visu mūžu es domāju, ka ģimene ir cietoksnis. Ka vīrs ir balsts. Ka mīlestība ir tad, kad tu atdod visu, pat to, kā tev nav. Es kļūdījos…
Mans vīrs, Mareks, trīsdesmit astoņus gadus dzīvo un nestrādā. Viņš to sauca par “atbalstu”, “savstarpēju palīdzību”, “kopdzīvi”. Bet patiesība bija vienkārša: viņš neko nedarīja. Neko. Nevienas dienas īsta darba. Neviena nopietna lēmuma. Neviena godīgi nopelnīta eiro.
Es strādāju par grāmatvedi nelielā celtniecības firmā. Alga bija pieticīga, bet stabila. Pēc tam atradu papildu darbu – kārtoju uzskaiti divos privātos uzņēmumos. Pēc tam vēl vienā veikalā. Tad sāku šūt pēc pasūtījuma – to man iemācīja mamma. Es šuvu kleitas, kostīmus, pat kāzu tērpus. Klienti nāca pēc ieteikumiem. Nauda nāca. Bet Mareks… Mareks gulēja uz dīvāna.
Viņš reiz mācījās par inženieri. Pat ieguva diplomu. Bet strādāt negribēja. “Tā nav mana vide,” viņš teica. “Tur visi ir pielīdēji.” Pēc tam mēģināja “atvērt savu biznesu” – pārdeva kaut kādus uztura bagātinātājus. Tad ieguldīja kaut kādā tur valūtā. Tad “sadarbojās ar ķīniešiem”. Viss beidzās ar vienu – viņš zaudēja manus naudas līdzekļus. Tos, ko biju atlikusi dēla mācībām, meitas dzīvoklim, vecumdienām.
Bet es klusēju. Es ticēju, ka viņš mainīsies. Ka kādu dienu viņš pamodīsies, paskatīsies uz sevi un sapratīs: es neesmu viņa mamma, ne viņa bankomāts. Es esmu sieva. Sieviete. Cilvēks.
Bērni izauga. Dēls aizbrauca uz citu pilsētu, apprecēja meiteni, kura man no pirmā acu skatiena nepatika – pārāk izaicinoša, pārāk skaļa. Meita apprecējās ar klusu, labu puisi, bet arī viņa reti zvanīja. “Mamm, tu visu pārspīlē,” viņa teica, kad es sūdzējos par Mareku. “Tētis taču neko sliktu nedara… Ko tev vēl vajag?” Bet man vajadzēja cieņu. Kaut pilīti.
Taču tās nebija. Bija ierasta ikdiena. Bija frāzes, piemēram: “Tu atkal kaut ko šuj? Kam tas vajadzīgs? Mums taču viss ir.” Bija garlaikoti skatieni, kad es mēģināju pastāstīt par savu dienu. Bija klusēšana, kad es kaut ko vaicāju. Un tomēr es turējos. Jo baidījos no vientulības. Jo domāju – varbūt esmu pārāk stingra, pārāk nogurusi, pārāk… veca?
Lasi vēl: Ko nedrīkst darīt kapos; kopjot nejauši ieliku papīrīti kabatā un pēc tam rādījās murgi
Un tad pienāca tā diena
Bija otrdiena. Lietaina, pelēka, kā mana dzīve. Es braucu sabiedriskajā autobusā uz tikšanos ar jaunu klienti – vajadzēja piemērīt kāzu kleitu. Rokās – mape ar skicēm, galvā – domas, kā ietaupīt uz diegiem, jo vakar Mareks atkal “aizņēmās” no manis “steidzamām lietām”.
Mikroautobusā bija mitrs. Smaržoja pēc slapjām jakām un sīpoliem. Es apsēdos pie loga, piespiedusi mapīti kā vairogu. Blakus apsēdās gados vecāka sieviete – ap septiņdesmit, stingrā mētelī, ar auduma somu. Viņai bija taisni sirmi mati, savākti zemā mezglā, un acis – dzidras kā avots. Viņa nerunāja. Vienkārši sēdēja, skatījās logā. Bet pēc pāris pieturām blakus viņai apsēdās cita sieviete – jaunāka, ap piecdesmit, ar košu šalli un skaļu balsi.
— Ak, Lidija! Kāda nejauša tikšanās! — iesaucās viņa. — Kur gan jūs dodaties?
— Pie meitas, — īsi atbildēja vecākā.
— A, nu protams! Jūs taču tagad dzīvojat pie viņas?
— Nē. Es dzīvoju pie sevis. Vienkārši apciemoju.
— Ak, nu beidziet! Pēc visa, kas notika… Jūs taču pati teicāt, ka vairs negribat…!
— Es nerunāju par viņu. Es runāju par sevi.
Sieviete ar šalli ieņurdējās un pazemināja balsi, bet ne tik ļoti, lai es nedzirdētu:
— Nu jūs esat malacis, Lidija. Ne katra spētu tā rīkoties. Trīsdesmit gadus… Un viņš tik un tā aizgāja pie savas sekretāres. Un viņam pat kauna nav Bet jūs — neviena slikta vārda. Vienkārši savācāt mantas un aizgājāt. Un pat dzīvokli viņam atstājāt.
— Neatstāju, — mierīgi sacīja Lidija. — Paņēmu visu, kas pienācās pēc likuma. Un vēl mazliet virsū — par morālo kaitējumu. Viņš domāja, ka es neko nezinu. Bet es vienkārši gaidīju piemērotu brīdi.
— Un kā jūs tagad jūtaties?
— Brīva. Mierīga. Man ir māja, pensija, mazbērni. Un pats galvenais — es varu paskatīties sev acīs no rīta.
Viņas apklusa. Es sēdēju nekustīgi. Katrs šīs Lidijas vārds skanēja kā klauvējiens pa manu sirdsapziņu.
“Viņš domāja, ka es neko nezinu. Bet es vienkārši gaidīju piemērotu brīdi.”
Bet es? Ko gaidīju es? Kamēr viņš sāks mani cienīt? Kamēr pēkšņi kļūs par vīrieti? Kamēr es palikšu viena ar parādiem un atmiņām?
Nē. Vairs nē.
Es izkāpu no autobusa ar skaidru galvu. Pirmo reizi pēc gadu desmitiem es jutu apņēmību. Kliente mani gaidīja kafejnīcā. Es iegāju, atvainojos par kavēšanos, izliku skices. Viņa sajūsmināti smaidīja, piemērīja maketu — un uzreiz piekrita. Pasūtīja ne tikai kleitu, bet arī plīvuru un cimdus. Priekšapmaksa — puse summas. Es saņēmu naudu skaidrā. Aploksnē.
Es negāju mājās. Es iegāju juridiskajā konsultācijā. Pajautāju, vai var šķirties bez vīra klātbūtnes. Var. Vai var sadalīt īpašumu, ja viss reģistrēts uz viņa vārda? Var, ja pierādīt, ka pirkumi veikti no manas naudas. Vai var atņemt viņam tiesības uz dzīvokli, ja es maksāju hipotēku? Jā. It īpaši, ja ir liecinieki, čeki, izraksti. Es visu pierakstīju. Nopirku kladi. Sāku rakstīt.
Mājās Mareks gulēja uz dīvāna, kā vienmēr. Skatījās futbolu.
— Kur tu tu tik ilgi biji? — viņš nomurmināja, neatlaižot acis no ekrāna.
Agrāk es būtu atvainojusies. Teiktu, ka aizkavējos. Atnestu viņam vakariņas. Šodien es vienkārši pagāju garām. Uz guļamistabu. Aizvēru durvis. Un sāku vākt dokumentus. Krājgrāmatas — manas. Izraksti no kredītkartēm — mani. Komunālo maksājumu kvītis — manas. Remonta līgumi — manā parakstā. Pat tehniskā pase mašīnai — uz mana vārda, jo viņš “nepatīk smērēt papīrus”.
Es atradu vecu kasti ar fotogrāfijām. Tur bija bildes, kur viņš tur manas pirmās nopelnītās naudas banknotes. Kur viņš smaida, saņemot no manis atslēgas no mūsu pirmā dzīvokļa. Kur viņš apskauj mani pēc dzemdībām. Es izplēsu šīs fotogrāfijas. Saliku atsevišķā aploksnē. Kā pierādījumu: es mīlēju. Es ticēju. Es devu.
Bet viņš ņēma. Un neko nedeva pretī…
Nākamajā dienā es devos pie notāra. Noformēju pilnvaru. Iesniedzu pieteikumu. Pieprasīju izrakstus no bankām. Uzrakstīju iesniegumu par īpašuma sadali. Mareks neko nemanīja. Pat nepajautāja, kāpēc es vairs negatavoju vakariņas. Kāpēc neizmazgāju drēbes. Kāpēc nerunāju.
Tikai trešajā dienā viņš kaut ko nojauta.
— Tu esi kaut kāda… dīvaina? — viņš teica, kad es sēdēju pie virtuves galda un pārbaudīju izrakstus.
— Nē, — es atbildēju.
— Tu atkal šuj? Varbūt pietiek? Mēs taču neesam…
— Mēs esam, Marek. Jo tu neko nepelni.
— Nu beidz. Es taču esmu ģimenes galva. Mana loma ir cita.
— Kāda?
— Nu… visu turēt kontrolē. Pieņemt lēmumus.
— Kādu lēmumu tu esi pieņēmis pēdējo desmit gadu laikā? Izņemot lēmumu nestrādāt?
— Tu šodien esi kaut kā pārāk droša. Es iešu prom.
— Ej, — es teicu.
Viņš nebija gaidījis.
— Tu… nopietni?
— Pilnīgi.
Viņš pastāvēja, pavicināja pulti rokā, tad paraustīja plecus.
— Labi.
Un aizgāja. Paņēma tikai telefonu un maku. Pat neatvadījās. Es izelpoju. Pirmo reizi trīsdesmit astoņu gadu laikā — brīvi. Bet tā bija tikai pirmā daļā.
Pēc nedēļas viņš atgriezās. Ar rožu pušķi.
— Es sapratu – es kļūdījos. Es visu mainīšu, es atradīšu darbu, es palīdzēšu mājās tikai….
Es klusēju.
— Tu taču zini, es bez tevis nekur! Es taču… es taču tevi mīlu!
— Tu mīli ērtības, — es teicu. — Tu mīli to, ka es daru visu pārējo.
— Tu… tu ko, iesniegumu uzrakstīji?
— Jā.
— Bet… bet dzīvoklis, mašīna. Tas viss ir uz mana vārda.
— Tas viss ir nopirkts par maniem līdzekļiem.
Viņš apsēdās uz krēsla.
— Tu nevari tā izdarīt… Es taču esmu tavs vīrs.
Bet es varēju.
Viss ilga divus mēnešus. Viņam jautāja:
— Vai jūs vismaz vienu reizi pēdējo divdesmit gadu laikā esat strādājis oficiāli?
— Es… es rūpējos par māju.
— Par māju rūpējās jūsu sieva. Jūs – nē.
Tad izsauca manu draudzeni, kura zināja, kā es šuju naktīm. Kaimiņieni, kura redzēja, kā es eju uz darbu sešos no rīta. Pat bijušo klienti — to pašu ar kleitu. Viņa teica:
— Helēna ir viena no visstrādīgākajām sievietēm, ko es pazīstu. Bet viņas vīrs… viņš pat nezināja, kā raksta manu vārdu.
Viss nostājās manā pusē. Dzīvoklis palika man. Mašīna — man. Ietaupījumi — man. Marekam tikai kredīta parāds, ko viņš reiz bija paņēmis “biznesam” un neatdeva. Kad tas tika nolasīts, viņš izgāja no zāles, neskatoties uz mani.
Pagājis gads
Es dzīvoju viena. Bet ne vientulībā. Man ir draudzenes — īstas. Ir klienti, kas novērtē manu darbu. Ir mazmeita — dēla meita. Viņa brauc pie manis katru nedēļas nogali. Mēs šujam drēbītes lellēm kopā. Viņa saka: “Vecmāmiņ, tu esi tik stipra!” Es smaidu. Es neesmu stipra. Es vienkārši noguru būt vāja.
Bet Mareks? Saka, viņš dzīvo pie kādas sievietes. Tā arī “uztur”. Bet, šķiet, viņa jau sāk saprast, ka viņš nav vīrietis. Viņš ir “ciemiņš”.
Reizēm es domāju: bet ja es nebūtu dzirdējusi to sarunu autobusā? Ja nebūtu satikusi Lidiju? Iespējams, es vēl šobrīd gulētu un skatītos futbolu. Bet es dzirdēju. Un tas visu mainīja. Reiz es satiku to sievieti ar šalli. Viņa mani atpazina.
— Jūs… no autobusa? — viņa jautāja.
— Jā.
— Jūs… aizgājāt?
— Jā.
Viņa pasmaidīja.
— Lidija būs priecīga. Viņa vienmēr saka: “Vārds ir sēkla. Ja iemet īstajā laikā — izaug koks.”
Es pamāju.
— Pasakiet viņai… paldies.
— Noteikti.
Tagad es rakstu šo stāstu ne tāpēc, lai čīkstētu. Bet lai pateiktu tām, kuras, tāpat kā es, gadiem klusē, cieš, piedod:
Jums ir tiesības uz cieņu. Dažreiz tam vajag tikai izdzirdēt svešu sarunu autobusā.
Un tad — saņemties.
Jo jūs neesat darbiniece. Jūs esat sieviete. Un jūsu dzīve — ir jūsu.
